Palutini mani mazliet,
Kaut gadā reizi vienu.
Ievas āra tik spēcīgi zied
Ar smeldzīgu piesitienu.
Baltie ziedi zarus liec,
Vējš tos nav purinājis.
Skurbuma smarža debesīs iet,
Neviens tā nav lutinājis.
Viens ievas zars patvaļīgi
Pa logu istabā liecas.
Maigi un reizē nekaunīgi
Tas mani lutināt tiecas.
Ienes kaut vienu ziedošu ceru
Un pasniedz man zvaigžņu vietā,
Pārējo visu es izsapņot varu
Gan savā, gan tavā vietā.
Palutini mani mazliet,
Es tikai gribu zināt,
Kādas sajūtas pakrūtē siet,
Ja kāds grib palutināt.
Linda Tīmane
Mēs nerakstīsim receptes, nedalīsimies bērnu audzināšanas pieredzē, nerunāsim par politiku un nemācīsim dzīvot! Lai to dara tie, kam tas padodas labāk! Man, Lindai, vairāk par visu patīk rakstīt. Šī būs vieta maniem darbiem, kuri tapuši ilgākā laika posmā. Vairāki no tiem sakstīti 18 gadu vecumā, tādēļ ir naivuma pilni. Man gan īsti nepatīk tos saukt par dzejoļiem, labāk par emociju pierakstiem! Es, Kaspars, ziņošu par savām jaunākajām aktualitātēm mūzikā. Patīkamu lasīšanu un klausīšanos!