Es uzzīmēju rudeni
Un vecas māju drupas,
Kur draiskulīgi vēji
Mētā lapu čupas.
Tā gribējās tur nokļūt -
Šai savā zīmējumā,
Lai justu trako vēju,
Būt lapu čabējumā.
Vēlējos atpakaļ pagātnē,
Skaitīt plaisiņas mūrī,
Dziedāt kā putnam, trakot kā vējam
Būt par akmeni pašā stūrī.
Bet tās tikai mana neprāta ilgas,
Es sapņoju būt par brīvo!
Tās lika man saplēst zīmējumu
Un teica -
Vieglāk dzīvo!
Linda Tīmane
Mēs nerakstīsim receptes, nedalīsimies bērnu audzināšanas pieredzē, nerunāsim par politiku un nemācīsim dzīvot! Lai to dara tie, kam tas padodas labāk! Man, Lindai, vairāk par visu patīk rakstīt. Šī būs vieta maniem darbiem, kuri tapuši ilgākā laika posmā. Vairāki no tiem sakstīti 18 gadu vecumā, tādēļ ir naivuma pilni. Man gan īsti nepatīk tos saukt par dzejoļiem, labāk par emociju pierakstiem! Es, Kaspars, ziņošu par savām jaunākajām aktualitātēm mūzikā. Patīkamu lasīšanu un klausīšanos!
ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris
Parādies ziedonī
Ieķeries man elkonī
Un velcies līdzi kaut līdz pašam galam!
Bet, lūdzu, parādies ziedonī,
Tad mēs izturēsim līdz salam.
Aizāķē manu sirdi aiz savas
Un atstāj, jo izskatās labi!
Galvenais nav, kurp virzāmies,
Bet tas, ka muļķi esam abi.
Tagad aiz loga grabinās lieti,
Vējš neprātā kokus loka.
Par mīlestību runāt ir lieki,
Jo bulta ir, bet nav loka.
Linda Tīmane
Foto: Solvita Kalniņa
Un velcies līdzi kaut līdz pašam galam!
Bet, lūdzu, parādies ziedonī,
Tad mēs izturēsim līdz salam.
Aizāķē manu sirdi aiz savas
Un atstāj, jo izskatās labi!
Galvenais nav, kurp virzāmies,
Bet tas, ka muļķi esam abi.
Tagad aiz loga grabinās lieti,
Vējš neprātā kokus loka.
Par mīlestību runāt ir lieki,
Jo bulta ir, bet nav loka.
Linda Tīmane
Foto: Solvita Kalniņa
Abonēt:
Ziņas (Atom)