Tu sapinies savos melos,
Bet, vienalga, turējies braši,
Kad klausījos tavos vārdos,
Kas bira kā Jūdasa graši.
Lepni atmestu galvu
Mazliet nicīgu smīnu,
Tu pācirti visas ilūzijas,
Kā galvu nocērt ar giljotīnu.
Tad viegli paklanoties,
It kā cepuri paceļot,
Tu aizbridi mēlnešu purvā
Neviena vairs nemanot.
Dažkart es mēdzu sev jautāt,
Kur gan Tu tagad esi?
Un manas atmiņas Tevi ieceļ
Par melu patronesi.
Linda Tīmane
