Tu sapinies savos melos,
Bet, vienalga, turējies braši,
Kad klausījos tavos vārdos,
Kas bira kā Jūdasa graši.
Lepni atmestu galvu
Mazliet nicīgu smīnu,
Tu pācirti visas ilūzijas,
Kā galvu nocērt ar giljotīnu.
Tad viegli paklanoties,
It kā cepuri paceļot,
Tu aizbridi mēlnešu purvā
Neviena vairs nemanot.
Dažkart es mēdzu sev jautāt,
Kur gan Tu tagad esi?
Un manas atmiņas Tevi ieceļ
Par melu patronesi.
Linda Tīmane
Mēs nerakstīsim receptes, nedalīsimies bērnu audzināšanas pieredzē, nerunāsim par politiku un nemācīsim dzīvot! Lai to dara tie, kam tas padodas labāk! Man, Lindai, vairāk par visu patīk rakstīt. Šī būs vieta maniem darbiem, kuri tapuši ilgākā laika posmā. Vairāki no tiem sakstīti 18 gadu vecumā, tādēļ ir naivuma pilni. Man gan īsti nepatīk tos saukt par dzejoļiem, labāk par emociju pierakstiem! Es, Kaspars, ziņošu par savām jaunākajām aktualitātēm mūzikā. Patīkamu lasīšanu un klausīšanos!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru