Virs galvas greizas debesis
Un līki saules stari.
Aiz durvīm miegains strazds
Ar gadskārtējo pavasari.

Dienas kā neslauktas govis,
Lēni bez azarta klīst,
Vēl nepieradinātie sapņi
No kauna slēpjas un svīst.

Es pieskaros zemei un noturos
Mazliet virs kritiskā punkta.
Mākoņi debesīs apstājas,
Reizēm ķeras aiz mājas jumta.

Kāds manu laiku steidzina
Pār namiem un lielceļu plaisām.
Es savā liktenī saskatu
Jaunas bedres ar līkumu gaismām.

Zem kājām grozīga pasaule
Un neziņa, kurp vēl iet?
Ar četrām debespusēm
Man sen vairs nepietiek.



                                                        Linda Tīmane

                                                        Foto: Solvita Kalniņa